NO PADEBEŠU IMPĒRIJAS „TĒJAS CEĻŠ” (PASTAIGA.RU)

Latviju ir grūti dēvēt par tējas valsti. Drīzāk – par kafijas valsti. Pie mums visi dzer kafiju, sākot gandrīz ar bērnudārza vecumu. Visi, izņemot Andreju. „Kādreiz man, tāpat kā daudziem citiem, patika pusdienu pārtraukumā izdzert kafijas tasīti un ievilkt cigaretes dūmus. Tāds ierasts rituāls. Bet kopš tiem laikiem, tāpat kā pirms sešiem gadiem, kad es pamēģināju īsto Ķīnas tēju, tad kafija pārstāja mani interesēt vispār. Jā, tā patīkami smaržo, bet tās garša ir pārāk asa, agresīva. Tēja ir daudz vairāk izsmalcināts dzēriens, tajā ir ļoti daudz garšas nianšu. Nerunājot par tās labvēlīgo ietekmi uz organismu. Starp citu, tieši tēja palīdzēja man atmest smēķēšanu. Tā vispār palīdz izvairīties no jebkurām atkarībām, vai tā būtu kaislība pret nikotīnu, alkoholu vai pārmērīgu ēdienu, – pats organisms, bez jebkāda vardarbības, sāk tiekties pēc veselīga dzīvesveida. Taču pie tējas ir jānonāk, līdz tai ir jāizaug – protams, es ņemu vērā to, ka tēja ir īsta, elites, lapu, nevis tā smelkne, kuru ieliek paciņās. Ja nesagatavotam cilvēkam iedot nogaršot Ķīnas tēju puer, tad viņš sašķobīs neapmierināto fizionomiju: „Kas tas ir par tādu draņķi!” Bet tas ir tāpat kā ar jebkuru mākslu (bet tējas ceremonija, neapšaubāmi, ir māksla) – lai sasniegtu tās virsotni un smalkumu, ir jāpadziļinās tēmā, ilgi jāizpēta, jānogaršo, jāsalīdzina...”

Vajadzēja taču iedziļināties tēmā, lai tikai pēc trim gadiem, pēc pirmās tējas degustācijas, kļūt par Latvijas tējas uzvārīšanas čempionu, bet pēc sešiem gadiem – par pasaules čempionu! Un nevis kaut kur, bet tējas dzimtenē – Ķīnā, Enši pilsētā (Hebei province), kur piedzima izcilais Lu Ju, kas uzrakstīja cilvēces vēsturē pirmo grāmatu par šo dzērienu – „Tējas kanons”. „Sakiet godīgi, Andrej, vai uzstāšanās laikā netrīcēja rokas?” – „Mandrāža, protams, bija. Tā ir visiem, pat megameistariem. Lieta ir tā, ka čempionāti noris milzīgās telpās: skatītāji, tiesneši, fotokameru uzliesmojumi. Bet tējas ceremonija ir intīma lieta. Turklāt uzstāšanās laikā tu dari visu stāvus, nevis sēdus kā parasti. Šeit viss ir atkarīgs no tavas sagatavotības pakāpes – gan no profesionālās, gan no morālās. Šis čempionāts man bija trešais, un es jau aptuveni iedomājos, kā un kas šeit tiek novērtēts. Uzvārīt tēju pēc visiem noteikumiem, izveicīgi izliet – tā ir pamaz. Ir vajadzīga radoša pieeja, kaut kāda rozīnīte. Kategorija Tea Pairing („Tējas kompozīcija”), kurā es ieņēmu pirmo vietu, paredz nevis vienkārši tējas uzvārīšanu, bet arī atbilstošās uzkodas pasniegšanu, un neparastu pasniegšanu. Tas ir mazs šovs.”

Tējas ceremonija, kura noveda Ivanovu pie čempiona titula, bija veltīta Latvijai. Andrejs uzvārīja tēju šem puer, kuras garšā ir skuju notis, pasniedza tai klāt uzkodu no mandarīna ar čili piparu un ingvera šķēlēm, kas bija aplieta ar Latvijas medu, un nobeigumā piedāvāja tiesnešiem paturēt Baltijas jūras akmentiņu, kas smaržoja ar priežu eļļu. Visu to pavadīja Latvijas etniskā mūzika, bet pats Andrejs bija apģērbts stilizētā nacionālajā tērpā. Viņam bija pat Latvijas trauki – pēc Ivanova pasūtījuma, to izveidoja keramiķe Laima Grigone. Lūk, tāds tējas patriotisms. Domāju, ka par viņa 15 minūšu uzstāšanos gan tiesneši, gan ķīniešu publika uzzināja par Latviju vairāk, nekā par visu savu iepriekšējo dzīvi. Starp citu, ieņemot pirmo vietu „Tea Pairing” kategorijā, Andrejs izcīnīja vēl divas otrās vietas – „Tea Preparation” un „Tea Testing” kategorijās, kopā savācot vislielāko apbalvojumu skaitu. Un turklāt, ka čempionātā piedalījās tādu tradicionālo tējas valstu, kā Ķīnas, Korejas, Vjetnamas, Turcijas, Singapūras, pārstāvji.

„Tējas cilvēki” (tā viņi paši sevi dēvē) izskatās diezgan kolorīti – neparasts tērps, frizūras, aksesuāri. „Agrāk līdzīga ekstravagance atbaidīja mani, – saka Andrejs. – Liktos – cilvēki tēlo no sevis. Un tagad es uztveru to kā kaut ko pilnīgi dabisku. Tējas izpēte gribot negribot ievada tevi ķīniešu filosofijas dziļumos, maina tavu pasaules uzskatu, dzīvesveidu, un tajā pašā laikā arī ārējo izskatu”.

Nu, tad labi. Tēja. Māksla. Filosofija. Taču, kā viņš nopelna naudu? „Īstenībā esmu muzikants, – stāsta Andrejs. – Daudzus gadus sacerēju mūziku, sadarbojos ar skaņu ierakstošām kompānijām. Bet ar to pie mums nenodzīvosi, tātad es savā dzīvē ar daudz ko nodarbojos... Un pirms pāris gadiem nolēmu pilnīgi koncentrēties uz tējas. Man ir sava neliela tējnīca „No Padebešu impērijas”, kas, patiesībā, pagaidām darbojas slēgtā režīmā – saviem cilvēkiem. Laiku pa laikam mani aicina rīkot tējas ceremonijas – tās kļūst aizvien populārākas. Drīz sāks darboties mans interneta veikals, kur varēs iegādāties tējas elites šķirnes un roku darba Āzijas traukus. Ceru, ka agri vai vēlu man būs arī sava īsta tējas māja. Man nav mērķa izdarīt megabiznesu no tā. Un tas nav iespējams: biznesu īsteno masveida marketā, nevis ar ekskluzīvu. Vienkārši gribas, lai mūsu cilvēkiem būtu piekļuve īstai tējas kultūrai. Taču tējas 90 procenti, ko piedāvā mūsu tirgū, – pat ja to uzdod par elites šķirnēm – īstenībā izrādās viltojums. Pat mani, kas pērk tēju tieši pie Ķīnas, Korejas un Vjetnamas fermeriem, piegādātāji laiku pa laikam mēģina apvest ap stūri. Ko tad runāt par vienkāršiem cilvēkiem...”

Andrejs ļoti labi saprot, ka tējas kultūra nav paredzēta visiem. Grūti paskaidrot nekompetentam cilvēkam, kāpēc 15 tējas miligrami – tikai pašas tējas, bez visādām ceremonijām – var izmaksāt 15 eiro. Bet maziņa izsmalcināta roku darba tējkanniņa – 500. Viss autentisks, rets, pa īstam kvalitatīvs nevar izmaksāt trīs kapeikas. Tāpēc šīs lietas cienītāju pagaidām nav tik daudz. Taču tie ir, un to būs aizvien vairāk – tā ir pasaules tendence. Cilvēki, kuri ir noguruši no neapdomātās lietošanas un „pelēkas” produkcijas virskundzības, aizvien biežāk meklē sev kaut ko īpašu, unikālu, kas spēj radīt neparastās emocijas. Iespējams, kādam tējas garša palīdzēs atgriezt dzīves gaumi.

Jeļena Vlasova (Pastaiga.Ru)